Pirmkārt, tas ir ēdiens uz iesma, un otrām kārtām ēdienam uz iesma mēdz būt daudz un dažādu nosaukumu, jo šādi ēdieni ir raksturīgi ne vienai vien tautai. Lai gan tik tiešām vārds „šašliks” ne tikai pie mums, bet arī lielākajā pasaules daļā asociējas ar Kaukāzu un tiek uzskatīts par tādu kā kaukāziešu nacionālo ēdienu, īstenībā tas ir cēlies no turku valodas un pašā Kaukāzā nemaz netiek tā lietots, kā cittautiešiem šķiet. Gruzijā to dēvē par mzvadi, Azerbaidžānā – par kebabu, Armēnijā – vēl citādāk

Arī šašlika būtība kā tāda ir pazīstama veselai virknei ganu tautu daudzviet pasaulē, taču Kaukāza tautu virtuves gudrība, kas lielā mērā nosaka šašlika kvalitāti un vienreizību, ir garšvielu izvēle. Tā ir māksla, kas izkopta ilgu gadu un tradīciju gaitā un kā galveno izvirza nevis asi dedzinošu garšu, bet gan pikanti aromātiski atsvaidzinošu. Lai to radītu, izmanto pārsvarā svaigus garšaugus – nevis tādus, kas pieņemti klasiskajā Eiropas izpratnē iesmu ēdieniem, bet gan pārsvarā vietējos. Kādi tie ir un kādā kombinācijā tos lieto, tas parasti netiek izpausts, lai kāds cits neiedomātos „aizņemties” dzimtas recepti.

Gruzijā šašliku vai mzvadi lielākoties gatavo no liellopu gaļas, bet cepšanai ir vairāki varianti – gaļu apziež ar riekstu vai kādu tamlīdzīgu eļļu un groza uz kvēlošām oglēm. Reizēm šašliku pirms cepšanas apslaka ar sālsūdeni.

Vēl viens variants – gaļu marinē sāls, maltu melno piparu, sakapātu sīpolu, saberzta koriandra / ķimeņu un vīna etiķa maisījumā, turklāt marinē, kā minimums, 12 stundas vai pat pusotru dienu. Šašliku labāk cept uz koka, nevis metāla iesmiem, un, lai gaļa nepiedegtu to viegli apziež ar taukiem, bet ogles apkaisa ar pelniem.

Kaukāziešu šašlikam ir raksturīgi visai prāvi gaļas gabali, ko tikai pēc izcepšanas sagriež mazākos gabaliņos. Pats vienkāršākais marinēšanas paņēmiens ir gaļas mērcēšana tā dēvētajā elementārajā mērcē, kas sastāv no sīpoliem, etiķa, sāls un pipariem. Etiķis, kā zināms, gaļu padara mīkstāku un irdenāku, taču dažam labam šī garša nav visai pa prātam, tāpēc to mēdz aizstāt ar citronu sulu. Tas gan īsti neatbilst klasiskajām kaukāziešu tradīcijām, tomēr citronu un arī granātābolu sulas piekritēju skaits attiecībās ar šašliku marinādi aizvien vairāk pieaug.

Pie kategorijas „šašliks” Kaukāzā pieskaita un daudzpusīgi liek lietā arī to, ko pie mums sauc par subproduktiem – nieres, plaušas, aknas, sirdis, mēles. Arī visus šos produktus pirms spraušanas uz iesma marinē vai ieziež ar eļļu atbilstoši katra gaumei.

Daži pieredzējuši šašliku cepēji marinādei nepievieno sāli, jo tā padara gaļu sausu un zināmā mērā pat negaršīgu. Šādās reizēs šašliku pārkaisa ar sāli tad, kad tas jau ir izcepies. Par tādu kā ātro variantu šašlika tapšanā uzskata adžiku – tradicionālo maisījumu, gatavotu no tomātu mērces, sarkanajiem pipariem, zaļumiem un sāls.

Cepšanas procesā pamatu pamatos kalpo noteikums – gaļu uz iesmiem uzsprauž tikai tad, kad ogles jau ir sasniegušas „cepšanas kondīciju”.

Nespeciālistam, kurš ne visai labi orientējas augļkopības un tamlīdzīgās jomās, patiešām var sareibt galva, mēģinot saprast, no kurienes uz kurieni katrs konkrētās šķirnes kociņš ticis vests un kas no tā tālāk sanācis. Bet gala rezultāts ir iznācis pozitīvs – ķirši Eiropā popularitātes ziņā aizvien veiksmīgāk konkurē ar zemenēm un sezona, gardēžiem par prieku, izstiepjas aizvien garāka.

Tomēr ir viens strīdīgs jautājums, kas mūsdienās nevis vieš skaidrību, bet tieši otrādi, tiek vēl vairāk saasināts, proti, kam pienākas gods būt par ķiršu lielvalsti vai ķiršu lielkontinentu. Dažādi avoti vēsta par divām pretrunīgām versijām: pirmā apgalvo, ka Eiropa nodrošina aptuveni 80 % pasaules tirgus, savukārt otrā mēģina pārliecināt, ka ASV izaudzē vairāk ķiršu nekā visas Eiropas valstis kopā. Tajā pašā laikā ķirši zināmā mērā ieguvuši arī tādu kā luksus preces statusu, jo prasa īpašu apiešanos, bet nav daudz tādu ļaužu, kas gribētu rāpties kokos un ar rokām lasīt ķiršus, kā tas īstenībā piedienētos. Turklāt tā nav vienīgā ķiršu kaprīze; kā zināms, tie nemīl ilgāku uzglabāšanu, pārvadājot ātri sabojājas, un, ja ceļš no koka līdz mutei ir pārāk garš, zaudē izskatu, spirgtumu un garšu.

Toties labumu ķiršos ir tik daudz, ka visus pat grūti uzskaitīt: kālijs, kalcijs, fosfors, magnēzijs, cinks, vesela virkne vitamīnu. Tieši tāpēc ķirši speciālistu sarunvalodā bieži vien tiek saukti par minerālogām, bet vienkāršiem cilvēkiem zināšanai varētu pietikt ar faktu – jo intensīvāka un sarkanāka ķiršogas krāsa, jo vairāk tajā bioaktīvo vielu.

Bet, lai tiktu līdz visiem labumiem, ķirši vispirms ir jādabū rokā, t.i., jānolasa vai jānopērk. Lai iegūtu to labāko, ko no ķirša vispār var iegūt, jāizvēlas tikai piebriedušas, sulīgas, spīdīgas ogas, turklāt labāk ar visiem kātiņiem. Tas tāpēc, ka kātiņš ne tikai tur, bet arī sargā ķirsi no visādiem nelabumiem. Ja kātiņa nav, tajā vietā ogā tiek iekšā visvisādas nelabas sīkbūtnes un to sabojā.

Taču ķiršiem ir viens mīnuss – tajos reizēm iemitinās tārpi. Pirmā pazīme, kas varētu modināt aizdomas par nepiederošas personas klātbūtni ogā, ir matētā miziņa. Jāteic gan, ka miziņa matēta kļūst arī tad, ja ķirsis vismaz trīs dienas jau ir pastāvējis nepiemērotā temperatūrā. Ko darīt? Ja ir radušās nelabas aizdomas, tad ķiršus uz 15 minūtēm iemērc remdenā ūdenī, un visiem nepiederīgajiem vajadzētu izlīst laukā.

Ķiršu kauliņus vislabāk izņemt laukā ar speciālu ierīci, bet, ja tādas nav, noderēs nazis vai daļēji vaļā atliekta saspraude, vai arī drošības adata. Pašus kauliņus, nomazgātus un svaigā gaisā izžāvētus var izmantot kūku pamatņu cepšanai – tādām kūkām, kurām jānoslogo virsma. Protams, tos var izmantot arī citiem nolūkiem, kā nu kuram patīk, arī mākslai. Šajā ziņā visievērojamākais kauliņš, šķiet, atrodas Drēzdenē, kur to var aplūkot tā dēvētajās Zaļajā Velvēs – tas ir bijis paredzēts kā auskars, kurā iegrebtas 185 fizionomijas jeb galvas, ko nu kurš tur saskata, saprotams, ar īpašu palielināmo stiklu.

Arī kulinārijā ķirši var izvērsties, kā nu šiem vien patīk, sākot no elementāriem desertiem, turpinot ar alkohola kombinācijām un beidzot ar nopietniem gaļas ēdieniem. Iereibušie ķirši un ķirši konjakā ir divas receptes, kas vairākus gadus pēc kārtas ir ierindojušās Vidusjūras reģiona ķiršu sezonas topā, un pēc tam tās pārņēmuši arī atturīgākie ziemeļeiropieši. Tajās dominē divas lietas: pats par sevi saprotams, ķirši un labs konjaks. Kā papildus piedevas noder kanēļa standziņas, vaniļas pākstis, cukurs. Ja nepatīk alkohols, tad varbūt der cita recepte – ķiršu sula, sakulta ar olas dzeltenumu un cukuru. Tas ir labs līdzeklis novājinātam organismam, tikai jāņem vērā, ka izskats šim produktam nebūs visai pievilcīgs, jo ķiršu produkti kombinācijā ar olas dzeltenumu vai dzeltenu krēmu rada pelēcīgu krāsu. Toties garša atsver visu!

Nosaukums esot nejaušs, lai gan sākotnēji tas iecerēts kā „Aizmirsto sajūtu restaurācija”, bet beigu beigās tomēr noīsināts līdz kodolīgajam „restorācijas” variantam. Galu galā jau Ulmaņlaikos tā dēvēja restorānus.

Restorānā saimnieko aktrise Marija Bērziņa ar draugu, abi sadalījuši pienākumus, taču pirmā vijole tomēr uzticēta stiprajam dzimumam. Ar krogu biznesu nesaistītiem cilvēkiem, ja neskaita prožektoru gaismās iegūtās krodzinieces iemaņas, tas nav viegls uzdevums, bet pagaidām abi tīri labi tiekot galā.

Darba laika beigu pusē krogs ir tukšs, viesmīle un bārmene vienā personā pēc visa spriežot ar pavāru vai citu virtuves darbinieku terasē ievelk dūmu, bet, kad eju iekšā, abi steidzas savās vietās. „Restorācijas” pirmais stāvs ir pašaurs, skatienam uzreiz paveras reklāmplakāts ar nepārprotamu vēstījumu – „Negribu pienu, dod man mokka!”. Tas laikam strādā, jo starp visām atvērtajām pudelēm bārā tieši „Moka” ir vistukšākā.

Nosaukums esot nejaušs, lai gan sākotnēji tas iecerēts kā „Aizmirsto sajūtu restaurācija”, bet beigu beigās tomēr noīsināts līdz kodolīgajam „restorācijas” variantam. Galu galā jau Ulmaņlaikos tā dēvēja restorānus.

Restorānā saimnieko aktrise Marija Bērziņa ar draugu, abi sadalījuši pienākumus, taču pirmā vijole tomēr uzticēta stiprajam dzimumam. Ar krogu biznesu nesaistītiem cilvēkiem, ja neskaita prožektoru gaismās iegūtās krodzinieces iemaņas, tas nav viegls uzdevums, bet pagaidām abi tīri labi tiekot galā.

Darba laika beigu pusē krogs ir tukšs, viesmīle un bārmene vienā personā pēc visa spriežot ar pavāru vai citu virtuves darbinieku terasē ievelk dūmu, bet, kad eju iekšā, abi steidzas savās vietās. „Restorācijas” pirmais stāvs ir pašaurs, skatienam uzreiz paveras reklāmplakāts ar nepārprotamu vēstījumu – „Negribu pienu, dod man mokka!”. Tas laikam strādā, jo starp visām atvērtajām pudelēm bārā tieši „Moka” ir vistukšākā.